Laikā, kad daudzi iedzīvotāji pamet Latviju, lai dotos laimes meklējumos uz ārzemēm, Krustpils novada Krustpils pagastā var sastapt apņēmīgu vācieti, kurš pirms 10 gadiem pametis dzīvesvietu Berlīnes centrā, pārcēlies uz Latviju un lauku sētā sācis audzēt putnus. Tagad bijušais berlīnietis var lepoties ar aptuveni trīs simtiem dažādu putnu un vairāk nekā simts trušiem.

Vistas, zosis, pīles, fazāni un strausi - šos un vēl citus putnus var sastapt lauku sētā “Līči”, kur saimnieko Zanda Bojere un viņas ģimene. Putnu audzēšana šeit sākās pēc tam, kad uz saimniecību atnāca dzīvot Zandas znots Rikardo Zēkers (Ricardo Saecker). Tieši viņam - bijušajam berlīnietim radās ideja sākt audzēt putnus, un viņa sieva, dēls un sievasmāte šo domu atbalstīja. Nu jau kādu gadu ģimene nopietni nodarbojas ar putnu audzēšanu, ir arī vairāk nekā 100 trušu, bet šī ideja neradās uzreiz.
Rikardo stāsta, ka viņš Latvijā dzīvo jau 10 gadus: „Mani vecāki atvaļinājumā atbrauca uz Latviju ciemos, viņiem ļoti patika. Viņi mani uzaicināja nākamgad braukt līdzi uz Latviju. Es braucu, un man arī patika. Tad mēs ar dēlu pārnācām uz Latviju dzīvot.”
Viņš skaidro, ka līdz šim viņam nebija nekādas pieredzes saistībā ar putnkopību: „Es atnācu uz Latviju no Berlīnes centra, man nebija nekādas pieredzes ar putniem. Es studēju, piedalījos apmācībās. Un pieredze ar laiku nāk. Kaut kādu informāciju es dabūju arī internetā.”
Uz jautājumu, kā patīk dzīve laukos, ja salīdzina ar Berlīni, Rikardo atbild: „Ļoti labi, šeit, Latvijā, ir forši. Es jūtos ļoti brīvs. Vācijā visas mājas cita citai blakus, tas man nepatika. Šeit, Latvijā, es jūtos brīvāks.”
Vācietis stāsta, ka viss sākās ar vēlmi ēst veselīgāk: „Es principā negribēju vairāk pirkt veikala gaļu, jo tā garšo pēc antibiotikām un nav kvalitatīva. Un tad es izdomāju pats audzēt gaļu.”
Rikardo sievasmāte Zanda Bojere stāsta: „Viņam strikti vajadzēja bioloģiskas olas. Viss sākums vispār bija ar tām olām. Tad nopirka kādas deviņas vistiņas un gailīti. Doma bija tāda - pavasarī nopērkam un rudenī visas vistas liekam uz bluķa virsū. Bet, protams, visas jau tika samīļotas un uz tā bluķa neuzkāpa. Vistas tika turētas arī nākamajā gadā. Un šodien ar putniņiem esam apauguši tā, ka nu jau ir aptuveni 300 putnu.”
Saimniecībā mīt ne tikai tradicionālās vistas, zosis un pīles, bet arī eksotiskāki putni, piemēram, Rikardo lepojas ar Latvijā vienīgo Ayam Cemani šķirnes gaili un tādas pašas šķirnes vistu, kuriem viss ir melns - arī kauli un gaļa. Ir arī citu šķirņu vistas.
Lai gan aplokos mīt vēl dažādi citi interesanti putni, piemēram, Ķīnas paipalas, kuras dēj vēl mazākas olas nekā parastās paipalas, vislielāko uzmanību piesaista strausi. Pašlaik saimniecībā ir 10 šo putnu. Rikardo stāsta, ka strausiem ļoti garšo rabarberi, sīpolloki un putna piens. Strausi ir ļoti izturīgi - aptuveni 150 kilogramu smagais putns spēj izturēt pat mīnus 30 grādu lielu salu un arī spēcīgu karstumu. Strausi ir arī ļoti ātri. Tie spēj attīstīt ātrumu līdz 70 kilometriem stundā.
Lai putni augtu veseli un dotu kvalitatīvas olas un gaļu, ģimene ļauj putniem dzīvot svaigā gaisā, kā arī ļoti rūpējas par labu un veselīgu barību. Visiem putniem kopā dienā aiziet aptuveni 50 kilogrami barības.
Zanda Bojere stāsta: „Barību mēs paši taisām, pamatā tie ir graudi - mieži, kvieši, vistai vajag arī kukurūzu. Tāpat rapsis, saulespuķe... Barība tiek miksēta, lai viņiem visa kā pietiktu. Pašlaik mēs esam bioloģiska saimniecība ar divu gadu ilgu pārejas periodu. Mums tas ir sākums. Vēl ir posmiņš, kad varam kaut ko atļauties nopirkt no kaimiņa, bet jau tagad mums ir savā zemē iesēta labība. Šoruden mēs jau iekulsim savu labību, un tā būs tīri bioloģiska.”
Rikardo var apbrīnot ne tikai tādēļ, ka viņš pašmācības ceļā joprojām turpina apgūt latviešu valodu un ir pārvācies no pilsētas uz laukiem, bet arī tādēļ, ka viņš nav žēlojis līdzekļus un pūles, lai nodibinātu savu uzņēmumu un attīstītu ideju par plašu putnu audzētavu, kura piesaistītu arī tūristus. Interesanti, ka Rikardo un viņa sieva ne tikai rūpējas par plašo putnu saimi, bet arī strādā savā skaistumkopšanas salonā. Viņiem ļoti palīdz Zanda, kura pēc profesijas ir zootehniķe un kura savas zināšanas un pieredzi izmanto, lai dotu savu ieguldījumu audzētavas attīstībā. Ģimene atzīst, ka iesākto nenožēlo, jo nekas nedod lielāku gandarījumu, kā darbs pašu saimniecībā, un vēl lielāks prieks, ja paveikto novērtē arī citi.
Sandra Paegļkalne