Salas novada Biržos ir ēka, kurā agrāk atradās Biržu meža skola. Lai gan māja ir katastrofālā stāvoklī, tajā dzīvo vairākas ģimenes. Viena no tām - daudzbērnu ģimene, kurā ir māte, tēvs un četri mazi bērni vecumā no trim līdz sešiem gadiem. Ir pēcpusdiena, un trīs vecākie dēli vēl atrodas bērnudārzā, mājās ir tikai trīsgadīgā Lauriņa un abi vecāki - Diāna Fetisova un Andis Tetinis. No abiem vecākiem naudas pelnītājs ir tikai viens - Andis, kurš strādā mežizstrādes jomā. Ģimene mitinās vienā istabā, kura kalpo gan kā virtuve, gan kā guļamistaba, gan kā vannas istaba. Telpa ir noplukusi un dzestra, jo plītiņa uztur siltumu tikai uz neilgu laiku. Nav ne ūdensvada, ne kanalizācijas. Tualete ir zem klajas debess, bet ūdeni viņi ņem no blakus esošā strauta. Bērnu māte stāsta, ka šādos apstākļos viņi dzīvo jau vairākus gadus: „Tur ir mitrums. Kad ārā bija mīnus 15, mīnus 20 grādi, istabā tiešām bija auksti. Tagad, kad ir atkusnis, siena ir pilnīgi slapja. Bērni bieži slimo.”
Diāna stāsta, ka ir vērsusies Salas novada pašvaldībā un Sociālajā dienestā ar lūgumu palīdzēt dzīvesvietu saremontēt, bet vienīgā palīdzība esot bijusi materiālu piešķiršana plītiņas remontam. Tagad pašvaldība prasot, lai ģimene pati remontē savu dzīvesvietu.
„Sieviete no bāriņtiesas pateica - kamēr jūs šeit dzīvojat, varat aiziet uz Biržiem, uz bibliotēku, paņemt avīzes, salīmēt uz sienām un dzīvot. Viņa teica - nekas, ir vēl “sliktākas” ģimenes, jūs varat tā dzīvot. Vēl viņa pateica tā - mēs pavasarī atbrauksim un gribēsim redzēt, kādu remontu jūs esat uztaisījuši. Mums tagad līdz pavasarim esot laiks uztaisīt remontu, viņi pavasarī atbrauks un paskatīsies, kādu remontu mēs esam uztaisījuši un kā mēs tagad dzīvojam. Es esmu vispār šokā, kā Salas novada pašvaldība izturas pret mums, it kā mēs nebūtu cilvēki,” stāsta Diāna.
Salas novada pašvaldības priekšsēdētāja Irēna Sproģe iebilst, ka pašvaldība ģimenei sākusi palīdzēt, tiklīdz uzzinājusi par to, ka viņi tur dzīvo: „Viņi šajā dzīvoklī dzīvo nedeklarēti kopš 2012.gada, un tikai 2014.gadā mēs viņiem esam noslēguši īres līgumu uz nenoteiktu laiku par šo dzīvesvietu. Tad, kad mēs uzzinājām, ka viņi tur dzīvo, mēs viņiem piedāvājām Biržu ciemā labiekārtotu dzīvokli, bet viņi no šī dzīvokļa atteicās. Ar varu mēs viņus nekur pārvietot nevaram. Viņi paši izvēlas savu dzīvesvietu.”
Diāna Fetisova atzīst, ka pašvaldība ģimenei piedāvājusi citus dzīvokļus un ka viņi no tiem atteikušies. Arī pašlaik ģimene vēlas plašākas telpas, bet tepat - tās pašas mājas otrajā stāvā. Noskatītais dzīvoklis ir vēl katastrofālākā stāvoklī nekā tagadējais.
Diāna saka: „Ja godīgi, man gribētos te dzīvot, bet es gribētu panākt to, lai Salas novads mums palīdz ar remontu, ar materiāliem. Es neprasu viņiem “eiro” remontu, es neprasu, lai mūsu vietā kaut ko kāds dara. Gribētos, lai viņi mums palīdz ar materiāliem, tad mēs paši tiksim galā, mēs paši sataisīsim, paši izdarīsim. Mēs negribētu iet no šejienes projām, mēs gribam te dzīvot, jo te bērniem ir blakus bērnudārzs. Ja mēs dzīvotu centrā, man vajadzētu viņus atstāt te, internātā, uz visu nedēļu, bet es negribu. Man patīk, ka mani bērni ir mājās. Kādēļ man viņi ir kaut kur jāatstāj, ja viņiem ir savi vecāki?”
Irēna Sproģe skaidro, ka labākais risinājums būtu, ja ģimene pārvāktos uz piedāvāto dzīvokli Biržu centrā, jo remontēt tikai vienu dzīvokli vecajā Biržu meža skolas ēkā nebūtu lietderīgi: „Tā māja vispār būtu jāremontē un tur liela nauda jāiegulda, lai māja būtu pieklājīgā izskatā. Jā, viņi bija noskatījuši otrajā stāvā dzīvokli, kur viņi vēlējās dzīvot. Mēs, protams, esam atvērti sadarbībai, bet līdz šim no mūsu piedāvājumiem viņi atteicās. Nezinu, vai vajadzētu remontēt atsevišķu dzīvokli šajā ēkā, nezinu, vai tas būtu saprātīgi.”
Atliek secināt, ka konkrētajai daudzbērnu ģimenei ir tikai divas iespējas - vai nu piekrist pārvākties uz citu dzīvesvietu, kas atrodas tālāk no bērnudārza, vai nu palikt tajā pašā ēkā un dzīvot tādos apstākļos, kā līdz šim. Salas novada pašvaldība gan domā māju remontēt, bet tie ir tikai nākotnes plāni.
Sandra Paegļkalne