Māksliniece - Leikumu Alīse
Teksta autors - Georgs Vardanjans
Producenti - Reinis Helmanis, Aiga Bernsone, Zane Bērziņa
Cilvēka saknes nosaka cilvēka dabu - divās zemēs sakņojies indivīds uztur sevī divas dažādas dzīvības, divas kvēlojošas liesmas. Latvija un Armēnija - divas attālas un pēc cilvēciskās dabas atšķirīgas zemes, bet Georgs sakņojas abās zemēs. Māte - latviete, tēvs - armēnis.
Pirms divdesmit viena gada nācis pasaulē kā otrais dēls ģimenē, un pa šo laiku Georgs ir izaudzis par spožu sabiedrības locekli. Uz to nenorāda ieraksti CV kā cilvēka novērtējuma lielumi, piemēram, valodu pārzināšana vai izglītība, lai gan, protams, jāpiemin, ka Georgs ļoti labā līmenī pārzina četras valodas un ir ieguvis augstāko izglītību ekonomikas jomā. Nē! Par Georgu runā viņa cilvēciskā daba. Viņš ir draudzīgs, patīkams un sabiedrisks jaunietis, ar mērķiem un uzdevumiem, kurus apņemas veikt, katru rītu pamostoties. Viņu interesē mūzika, rakstīšana un kultūra. Lai gan profesionāli Georgs ir izvēlējies citu ceļu, tomēr ik pa laikam viņš atgādina sabiedrībai, ka viņam ir savs pasaules skatījums, kurš jebkurā dienā varētu sacensties ar pat vissavdabīgākajiem kultūras un mākslas pasaules pārstāvjiem.
Pats Georgs saka, ka reizēm jūt atšķirību starp sevi un latviešu cilvēkiem, bet tas nav škērslis. Viņš identificē sevi ar latviešu dabu. Tomēr piecos procentos gadījumu, viņa vārdiem runājot, izlien armēniskais Georgs. Ja jāraksturo īsi, tad tas ir diezgan vienkārši - kārtīgs jaunietis, uz kuru var skatīties kā spožas Latvijas nākotnes veidotāju.
Es smaidu. Tāds esmu.
"Георг наверху, только что покушал," atskan Omītes maigā balss no 1. stāva. Tēvs agri pārradies - pulkstenis datorā rāda vien 20:43. "Galisem!", dodu atbildi no savas istabas tēva dzimtajā valodā, jeb "Nāku!". Interesanti, parasti ap šo laiku viņš tikai beidz darbu.
Kāpjot pa kāpnēm, pamanu, ka tēva Honda atrodas otrpus vārtiem, un man sejā iezogas smaids -- droši vien suņi dārzā. Tēvs pareizi darījis - pagājušo reizi, attaisot vārtus, suņi pārskrējuši pāri ielai un teju nonāvējuši kaimiņu kaķi. Esmu pārliecināts, ka arī tēvs nevēlas vēlreiz klausīties kaķa īpašnieces teikto. Toreiz, abiem stāvot viņai iepretim un klausoties viskrāsainākos izteicienus latviešu valodā, nevarēju apslēpt smaidu, zinot, ka tēvs nesaprot pat pusi uz viņa vērsto lamu. Nesot suņus mājās, tēvs ar smīnu armēniski jautāja, ko tieši viņa teica. Ar klusu smaidu atbildēju: "Tu negribi zināt."
Kāpņu apakšā mani sagaida Omīte: "Papus lūdza, lai ieved mašīnu un ienes mantas." Pasmaidu par Omītes vārdu izvēli, jo neatceros tēvu jebkad izmantojam vārdu "Hntrumem" jeb "Lūdzu". Lai arī ar klaju pavēles formas komunikāciju apradu jau bērnu dienās, tā vēl joprojām spēj izsist no sliedēm. Palīdz apziņa, ka tā ir nacionāla tēva-dēla hierarhiska attieksme, nevis personīga iezīme. Atšķirībā no manis, Omīte gan šo, gan daudzas citas Armēņu īpatnības vēl līdz šim brīdim nespēj pieņemt.
Nesot iekšā pārtikas maisus, saožu zivju smaku. Nav brīnums, ka, ieejot pa durvīm, mani sāk pavadīt trīs suņu kolonna. Četratā ieslājot virtuvē, visi sabīstamies, dzirdot tēva kliedzienu "Mazukiņš!". Protams, šī tēva adaptācija vārdam "Mazulītis" ir vērsta pret mūsu mazāko suni - kucīti Koriņu, kura pēc neilga brīža tiek atrauta no zemes un mesta gaisā. "Tēvs labā noskaņojumā," ar smaidu domāju pie sevis.
"Taisīsim zivi," mamma nosaka. "Paldies, neesmu izsalcis," kļūdīgi uztverot to par aicinājumu ēst nevis gatavot, es atbildu. Neizsalcis sēžot pie kopīgi gatavotām vakariņām, nodomāju, ka man pat negaršo zivis. "Tiešām nevēlies?" tēvs jautā. "Nē, tiešām," ar smaidu uz lūpām atbildu. "Ko smaidi?" mamma ziņkārīgi jautā. Aplūkojot trīs lustīgos suņus, zivis kā vienīgo ēdienu un silto kontrastu starp maniem vecākiem, atbildu: "Tāds esmu."