Riebums un pieņemšana | Emociju pratība

Riebuma anatomija: kā to izprast, pārvarēt un ar to neaplipt? 🤢🙏🏼
Riebums ir viena no mūsu pretrunīgākajām emocijām. Tās ģenētiskais pamatuzdevums evolūcijas gaitā ir bijusi sugas saglabāšana, pasargājot mūs no infekcijām un parazītiem. Savā ziņā, pateicoties riebumam, mēs esam izdzīvojuši. Viena no riebuma izpausmēm ir arī mūsu distancēšanās/attiecības ar nezināmo, kas lieliski parādās jau Maķedonijas Aleksandra vēstulēs Aristotelim, kur viņš apraksta savu pieredzi, vietējās dabas un kultūras vērojumus karagājiena laikā Indijā.
Par riebumu kā emociju 1860. gados izteicies arī Čārlzs Darvins, uzskatot, ka riebums mūsos ir iedzimts un ģenētiski ielikts, lai mūsu senči neēstu bojātu pārtiku. Vienlaikus riebums ir īstena “medūzas galva,” kuras ietekme uz mūsu fizisko un garīgo veselību joprojām ir izpētīta tikai daļēji. Laika gaitā, cilvēka prātam, viņa vides un kultūras fonam attīstoties un mainoties, riebums ir ieguvis dažādas papildu nokrāsas, kas to no palīdzīgas emocijas pārvērš pretējā - iznīcinošā un ciešanas vairojošā.
Interesanti, ka pavisam mazos bērnos riebuma nav - izzinot pasauli viņi spēlējas ar kakām, netīrumiem, neķer kreņķi par vēmekļiem, bāž mutē lietas, ko normāli nevajadzētu. Tādējādi riebuma neesamība gudri sagatavo viņu imūnsistēmu dzīvei. Riebums kā emocija sāk attīstīties tikai no piecu gadu vecuma, un lielā mērā to veido kultūras un sabiedriskās dzīves fons. Kā zināms, Islandē pūdēta haizivs ir delikatese, kamēr citur tā liek riebumā novērsties.
Riebums ļauj mums pozicionēties pasaulē, un tieši tālab tā ir ļoti viltīga emocija. Tas ir cieši saistīts ar novēršanos no nezināmā - sākot no ēdiena un beidzot ar līdzcilvēku un situāciju pieņemšanu. Riebumam kā emocijai ir liela loma tajā, kā veidojas mūsu priekšstati par “pareizo” un “nepareizo”. Tā apzināta aktivizēšana tiek izmantota arī kā manipulācijas un varas instruments, lai izrēķinātos ar citādi domājošiem un izslēgtu viņus no pārējās sabiedrības. Piemēram, vēršoties pret “nepareizajiem” vēlēšanās vai padarot cilvēkus “lipīgus” tikai dēļ viņu uzskatiem.
Riebums ir cēlonis daudzām mūsdienu mentālās un arī fiziskās veselības problēmām, - tostarp trauksmei un dažādām fobijām, kā arī obsesīvi kompulsīvas uzvedības un ēšanas traucējumiem.
Tieši tālab ir ļoti svarīgi saprast, kā darbojas riebums; kā tas ietekmē mūsu veselību, attiecības ar citiem cilvēkiem, mūsu kā sabiedrības locekļu morālās izvēles, un plašākā plānā - arī lielākus ģeopolitiskus procesus.
Ne velti ir teorija, ka riebums cilvēkos ielikts, lai paturētu viņus veselīgā attālumā no viņu pašu dzīvnieciskās dabas.
Tikai izprotot riebumu un tā bioloģiskos, fizioloģiskos un garīgos mehānismus, mēs spējam to izlīdzsvarot, tādējādi mācoties pieņemšanu un veidojot empātiskāku un iekļaujošāku sabiedrību.
Sarunā piedalās:
- Ilze Aizsilniece, ģimenes ārste, biedrības “Veselīga Latvija” līdzdibinātāja
- Vents Sīlis, RSU asociētais profesors, filosofs un publicists
- Ilze Rukšāne, ainavu arhitekte, ALPS ainavu darbnīca
- Irina Bausova, LU Vadības un uzņēmējdarbības mācību centra vadītāja
- Hildegarde Graumane, komunikāciju un sabiedrisko attiecību speciāliste
- Edijs Klaišis, biedrības “OPEN Radošais Centrs” vadītājs
- Una Meistere, žurnāliste, biedrības “Veselīga Latvija” līdzdibinātāja
Sarunu moderē Ainārs Ērglis, biedrības “Veselīga Latvija” līdzdibinātājs.
* Diskusija norisinājās 2024. gada 10. aprīlī.
🌀 Mūsu mediji:
/ veseligalatvija
/ veseligalatvija
/ veseliga.latvija

Пікірлер

    Келесі