Sabiedrības integrācijas fonds un Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” kampaņā “Sajūti. Sadzirdi. Saproti.” radījuši video jauniešiem, lai pamudinātu apzināties, ka stereotipu varā maldīgi cilvēkus ar invaliditāti dalām “viņi” un “mēs”. Video jaunieši ar un bez invaliditātes bez vārdiem atbild uz dažādiem jautājumiem, uzskatāmi apliecinot, ka cilvēki ar invaliditāti ir tādi paši kā jebkurš - ar līdzīgām domām, emocijām, pārdzīvojumiem.
Cilvēku ar invaliditāti skaits veido desmito daļu sabiedrības, turklāt gadu no gada šis skaits turpina palielināties. Dati liecina, ka Latvijā diskriminācija pēc invaliditātes (37%) ir viena no izplatītākajām.
“Izskats, mantiskais stāvoklis, veselības diagnoze nepasaka to, kas mēs esam. Turklāt pirmais iespaids var būt maldinošs. Ar nelielu eksperimentu, kuru iemūžinājām video, vēlamies iedrošināt nebaidīties no dažādības un iestāties par vienlīdzību sabiedrībā. Iespējams, tas nevienam vien ļaus aizdomāties un pārskatīts savus pieņēmumus par cilvēkiem ar invaliditāti,” par ieceri stāsta Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce.
Tāpat video eksperti pastāsta par to, kādēļ sabiedrība tiecas dalīt cilvēkus kādās grupās, kā arī plašāk skaidro par, ko nozīmē nevienlīdzīga attieksme jeb diskriminācija. “Parasti mēs cenšamies iederēties un iekļauties grupā, kura mums patīk, kuru kaut kādā ziņā apbrīnojam, gribam līdzināties tās locekļiem, lai paceltu paši savu pašvērtējumu, pašapziņu. Mēs mēģinām sevi apliecināt uz citu rēķina, ka, lūk, mēs varam, mēs varam atļauties, viņi nevar atļauties. Tas ir arī no tādas iekšējas nedrošības, ka cilvēks grib saglabāt savu sociālo identitāti. Manuprāt, ļoti lielu lomu spēlē arī bailes. Cilvēki mēdz baidīties no nepazīstamā, no kaut kādā ziņā atšķirīgā, citādā,” iemeslus skaidro sociālantropoloģe Agita Lūse.
Savukārt Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Elīna Ūsiņa norāda, ka aizvien var saskatīt nepilnības vides pieejamībā un vērojama nevienlīdzīgu attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. “Cilvēktiesību pārkāpumi, to iedīgļi ir meklējami mūsu katra mazajā pasaulē. Pirmkārt, tās ir domas, sirds un redzējums kā mēs uzlūkojam šos cilvēkus. Izjūtu līmenī tie parasti ir aizspriedumi, tā ir lepnība, nocietināta sirds ar augstprātības devu, uzskatot šo cilvēku par kaut kādā veidā zemāku, nelīdzvērtīgu. Domāšanas līmenī tie ir stereotipi, ka cilvēkus ar invaliditāti liekam kastītēs, kurām noteikti uzlīmējam etiķeti “defekts”. Līdzības līmenī tā jau ir diskriminācija, kad mēs pret šo cilvēku izturamies netaisnīgi, nevienlīdzīgi, atšķirīgi tikai tāpēc, ka šim cilvēkam piemīt invaliditāte,” skaidro eksperte.