Leģendārais hokeja vārtsargs no starmešu gaismām ir pagājis malā. Viņš atzīst, ka karjeras laikā uzkrāto slavas nastu ir bijis ļoti smagi nest, un, iespējams, tāpēc tagad viņš savas dienas vada tālu prom no Rīgas. "Labprāt uz Rīgu brauktu tikai svētdienās," viņš nosaka, iekārtojoties "Kurbada" ledus halles dīvāniņā. "Kurbads" patlaban ir viņa vienīgās ikdienas rūpes aktīvajā hokeja apritē - reizi nedēļā, reizēm divas, viņš pieskata kluba vārtsargu līniju. Gan pieaugušos, gan - kas zīmīgi - arī bērnus.
Irbes gadījumā harizma ir teju vai ar roku sataustāma. Žurnālistikā pavadītie gadi man ļāvuši apjaust, ka tieši harizma, ko varētu saukt arī par personības vilkmi, nošķir labus sportistus no izciliem, pēdējos ieceļot atsevišķā plauktā. Irbes plaukts Latvijas sporta virtuvē ir meklējams visaugstāk. Viņš nav Latvijas visu laiku izcilākais sportists, ja kā mērauklu ņemam sasniegumus. Taču ar savu fanātisko darba mīlestību, latvisko spītu un pilsonisko stāju, tieši Irbe savulaik kļuva par Latvijas nacionālo varoni. Tas bija gods, bet reizē arī milzu atbildība, jo prasīgais Latvijas hokeja līdzjutējs no viņa sagaidīja tikai un vienīgi varoņdarbus. Reizēm uzkrautā nasta bija par smagu un ekspektāciju gruvešos nācās uzdot sev vairākus nepatīkamus "kāpēc?".
Bet visbiežāk viņš bija Latvijas izlases nenokaujamākais cīņā saucējs, kurš ar savu auru vien spēja aizraut komandas biedrus un demoralizēt pretiniekus. Kā toreiz, kad mūžsenie sāncenši baltkrievi pirmsspēles treniņā teju vai ap.irsās, ieraugot hallē ienākam Irbi. Kā toreiz, kad Krievijas zvaigžņu armādas raidītie lādiņi iestrēga Irbes mūrī, ko viņš cēla, brīžam pat vārtos stāvēdams uz galvas. Irbes rosība Latvijas izlases vārtos bija kā demonstrācija - hokeja vārtsarga pozīcijai absolūti neatbilstošo augumu viņš kompensēja ar fanātiskos treniņos slīpētu meistarību un reti novērojamu sīkstumu. Hokejs viņam nebija tikai spēle un vārtu līnija viņam aiz muguras nebija tikai švīka uz ledus, bet gan robeža. Pašam - robeža starp atzinību un nopēlumu. Latvijas hokejam - robeža starp "atkal nesanāca, varbūt nākamgad" un absolūtu valsts mēroga eiforiju. Ar Irbi kā robežsardzes pēdējo bastionu, eiforijas maisam gals tika atsiets visbiežāk.
Nav daudz tādu vēsturisku Latvijas hokeja uzvaru, kuras nebūtu kaldinātas ar no ražošanas izņemto ķiveri, paša rokām lāpītajiem kājsargiem, suņa smagi saplosītajā rokā spītīgi satverto nūju un ripu nobružāto ķērājcimdu, kurā palikušās ripas likušas atviegloti nopūsties simtiem tūkstošu fanu. "Ģērbtuves" vērtējumā Artūrs Irbe ir Latvijas simtgades sporta personība Nr. 1. Un šī intervija lai kalpo par svētku dāvanu mūsu lasītājiem un skatītājiem. /Raimonds Rudzāts/
Video: Mārcis Birste
Web: gerbtuve.com/
Facebook: / gerbtuvecom